| Abstract |
Pēc Otrā pasaules kara tika aktīvi uzsākta nopostīto teritoriju reģenerācija. Lai gan sākotnēji netika pievērsta liela uzmanība arhitektūras stilistikai jaunu ēku būvniecībā, ar laiku, dažādie piemēri lika pārdomāt to atbilstību pilsētas kopējam tēlam. Turklāt arhitektūrā tika novērots plurālisms, kā rezultātā viedokļu atšķirības pieauga. Arī kapitālistiskās, jeb tirgus ekonomikas pieņemšana sarežģīja situāciju. Laikam ritot pilsētu vēsturiskie centri pakāpeniski tika pārblīvēti ar dažādu pieeju būvapjomiem, kas tika kritizēti, vai tieši pretēji, slavēti. Rezultātā radot neskaidrību par tālāku pilsētas vēsturisko centru reģenerācijas gaitu.
Darbs sastāv no ievada, trīs galvenajām nodaļām un secinājumiem. Pirmajā nodaļā tiek izklāstītas dažādas reģenerācijas pieejas – arhitektūras stili, pilsētplānošanas piegājieni, organizāciju iniciatīvas un citas pieejas, kas novērotas pēc Otrā pasaules kara. Otrajā nodaļā ir apkopots un analizēts kritiķu, arhitektūras vēsturnieku un citu teorētiķu izvērtējums arhitektūras valodai, un trešajā nodaļā tiek apskatīti dažādi vēsturisko centru reģenerācijas pieeju piemēri.
Ņemot vērā pētnieciskajā daļā iegūtos secinājumus, kā arī veicot papildus detalizētu izpēti, tika izstrādāts priekšlikums zudušas apbūves reģenerēšanai Cēsīs. Rezultātā tiek piedāvāts risinājums, kas paredz jaunu daudzfunkcionālu apbūvi Cēsu vecpilsētā.
Maģistra darbs sastāv no 137 lapaspusēm, 129 ilustrācijām, 9 pielikumiem un 231 izmantota literatūras avota. |
