| Anotācija |
Mikroservisu jeb mikropakalpju arhitektūra pēdējos gados ir kļuvusi ļoti populāra, pateicoties savām īpašībām, kurās ietilpst saskaldīšana atsevišķos mazos servisos jeb pakalpēs, to decentralizācija un neatkarība izstrādē, piegādē un testēšanā. Tomēr, savas sadalītās būtības dēļ šai arhitektūrai eksistē vairāki izaicinājumi testēšanas jomā. Tādēļ, ka programmatūra sastāv no vairākām pakalpēm, kas var komunicēt savā starpā, ir jātestē gan katras pakalpes funkcionalitāte, gan arī to mijiedarbība. Šim nolūkam eksistē tādas metodes jeb paņēmieni, kā integrācijas, kontraktu un komponenšu testēšana, kas ir grūti klasificējamas un atdalāmas. Kā arī starptautiskie testēšanas standarti vēl netika adaptēti, lai ņemtu vērā mikropakalpju īpašības, salīdzinot ar ierasto monolītu arhitektūru. Tika veikts kontraktu, integrācijas un komponenšu testēšanas eksperimentāls salīdzinājums, lai noteiktu metožu izmantošanas iespējas un uzlabotu testēšanas piramīdu, kas ir atrodama starptautiskajos standartos. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka kontraktu komponenšu testēšanai ir vislielākais tvērums un izpildes laiks, komponenšu un integrācijas testēšanai ir līdzīgs mazāks tvērums, bet integrācijas testi tiek izpildīti ātrāk. Kā arī tika noteikts, ka komponenšu testēšana fokusējās uz mikropakalpes iekšējo izolēto testēšanu, kontraktu testēšana – starppakalpju izolētai komunikācijai, un integrācijas testēšana – arī starppakalpju testēšanai, bet izmantojot reālās ārējo pakalpju instances. Iegūtā piramīda un izmantošanas iespējas tālāk tika piemērotas, lai uzlabotu uzņēmuma X testēšanas procesus. Uzlabošanas laikā izdevās apstiprināt integrācijas un kontraktu metožu izmantošanas iespējas un validēt kvantitatīvos mērījumus no eksperimenta.
Darbā ir 55 lappuses, 15 attēli, 9 tabulas, 4 pielikumi un 35 informācijas avoti. |
