| Anotācija |
Pirmās laikmetīgās mākslas muzeju dizaina tendences veidojās 20. gadsimta piecdesmitajos gados, kad laikmetīgās mākslas muzeju būvniecība kļuva populāra. Tajā laikā uzceltie muzeji kļuva par mūsdienu laikmetīgās mākslas centru prototipiem [3]. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tika izstrādātas vairākas pilsētvides un to ekonomikas reģenerācijas stratēģijas, lai uzlabotu dzīves kvalitāti pilsētās, kuras cieta no rūpniecības lejupslīdes, ekonomiskās krīzes un sociālās segregācijas [33, 259 -271].
Jau kopš padomju laikiem Latvijas iedzīvotājiem ir raksturīga interese par mākslu un dažādiem ar kultūru un mākslu saistītiem procesiem, to skaitā, arhitektūras mantojums, augstie sasniegumi mūzikā, kā arī interese par mākslas dienām un muzeju apmeklēšana, padomju laikā nostiprinātās intereses par mākslu dēļ. Neskatoties uz augošo interesi par mākslu un dažādiem ar to saistītiem procesiem, kā arī pilsētvides konstantu attīstību, Rīgā mākslas un kultūras infrastruktūra diemžēl pamesta novārtā. Šādas infrastruktūras neesamība kavē vizuālās mākslas nozares attīstību un kultūrvēsturisku segmentu saglabāšanu, kā arī kultivē mākslas darbu asu kritiku un tolerances trūkumu pret mākslinieku sabiedrības vidū. Maģistra darba laikā veiktā aptauja, kurā piedalījās 153 respondenti, liecina, ka 88% aptaujāto saredz laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību Rīgā.
Rīgas Tehniskās Universitātes Arhitektūras fakultātes studentes Katrīnas Annas Pētersones maģistra darba mērķis ir apkopot un analizēt Eiropas laikmetīgās mākslas muzeju projektēšanas principus, kā arī kopējo situāciju Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības attīstībā. Mērķa sasniegšanai tika apzināta kultūras infrastruktūras situācija un izaugsmes iespējas Rīgā, apkopota vispārēja laikmetīgās mākslas telpu attīstība un arhitektoniskās iezīmes Rīgā, noteikta kultūras infrastruktūras un mākslas nozīme pilsētvides attīstībā, apzināta vispārēja laikmetīgās mākslas muzeju problemātika 21. gadsimta kontekstā Eiropā, analizētie piemēri sistematizēti pēc plānojuma struktūras, tēla un vietas izvēles kritērijiem, noteikta muzeja funkcionālā, tēla un sociālā nozīme sabiedrības izaugsmē un attīstībā, kā arī veikta iedzīvotāju aptauja un arhitektūras, un mākslas ekspertu intervijas.
Maģistra darbs sastāv no trim nodaļām un desmit apakšnodaļām, kurās pētīta laikmetīgās mākslas muzeju attīstība un nozīme mūsdienu. Pirmajā nodaļā apskatīta kultūras infrastruktūras situācija Rīgā, apzinātas esošās laikmetīgās mākslas telpas Rīgā un kā laikmetīgās mākslas izstādes attīstījušās kopš padomju laikiem, kā arī analizēta mākslas nozīme un mākslas izstādīšanas priekšrocības pilsētvidē. Otrā nodaļa veltīta laikmetīgās mākslas muzeja ēku piemēriem un to arhitektonisko tēlu un vietas izvēlēs analīzei Eiropā. Trešajā nodaļā tika apskatīta Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja funkcionālā un sociālā nozīmē vides kontekstā un tā ietekme iedzīvotāju attīstībā, kā arī analizētas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta priekšlikumu vīzijas.
Maģistra darbā secināts, ka kopējā situācija mākslas un kultūras infrastruktūrā Rīgā ir neapmierinoša. Rīgas kultūrtelpā laikmetīgās mākslas muzejs ir nepieciešams un šādas kultūras būves neesamība liecina par nespēju rast līdzekļus investīciju izglītībā, kā arī liedz Latvijas iedzīvotājiem gūt zināšanas mākslas jomā. Pētījuma rezultāti liecina, mūsdienās ir notikušas būtiskas pārmaiņas muzejā kā institūcijā. 21. gadsimtā muzejs nav tikai ekspozīcijas izstādes vieta, bet publisks forums. |
