| Anotācija |
Vēsturiskie ūdenstorņi ir spēcīgi pilsētvides un lauku apvidus vertikālie akcenti, kas piesaista uzmanību gan ar savu izteikto tektoniku, gan ar arhitektonisko valodu. Šīs būves ir daļa no Latvijas 19. gs. industriālās revolūcijas mantojuma, un savulaik bija tehniskā progresa atspoguļojums. Mūsdienās vairums no šādiem ūdenstorņiem stāv neizmantoti, ar katru gadu zaudējot savas arhitektoniskās kvalitātes. Šī zinātniskā darba priekšmets ir Latvijas vēsturiskie ūdenstorņi laika posmā no 19. gs. līdz 20. gs. sākumam, un darba mērķis ir apzināt šo ūdenstorņu kultūrvēsturisko vērtību, vietu kultūras mantojumā, kā arī revitalizācijas iespējas. Mērķa sasniegšanai darba pirmajā daļā ir apkopota informācija par ūdenstorņu vēsturisko attīstību, kā arī, tiek analizēta to tipoloģija un piederība konkrētiem arhitektūras stiliem.
Vēstures liecinieki, ūdenstorņi ieņem svarīgu vietu pilsētvidē arī mūsdienās. Pilsētu iedzīvotājiem tie saistās ar vēsturiskiem periodiem, tādā veidā veidojot saikni starp pagātni un šodienu. Svarīgs elements ūdenstorņi ir arī kopējā pilsētas vai apkaimes struktūrā. Lai regulētu šīs būves valsts līmenī, ūdenstorņiem tiek pieškirti statusi, un ir attiecināmi noteikti normatīvi. Vēsturisko ūdenstorņu vieta mūsdienās, to mijiedarbība ar iedzīvotājiem un mūsdienu regulām, tiek analizēta darba otrajā daļā.
Darba trešajā daļā tiek apzināta ūdenstorņu revitalizācija un ir noteikta tās ietekme uz sociāliem, pilsētbūvnieciskiem un ekonomiskiem aspektiem. Kamēr Latvijā vēsturisko ūdenstorņu iespējamā reģenerācija atrodas savā sākumstadijā, pasaules kontekstā šī tendence ir pietiekami plaša, lai uz realizēto pārbūves piemēru analīzes varētu spriest par ūdenstorņu revitalizācijas ietekmi uz dažādiem pilsētvides faktoriem.
Darba apjoms ir 75 lpp, iekļaujot 93 attēlus, 109 izmantotos informācijas avotus un darbā analizēto ūdenstorņu karti, to īsu raksturojošo sarakstu un socioloģisko aptauju pielikumos. |
