| Anotācija |
Beidzot mācības pamatskolā vai vidusskolā, jaunieši nonāk izvēles priekšā, ne vien vai turpināt un kāda jomā turpināt izglītības iegūšanu, bet arī kādu studiju programmu izvēlēties profesionālo vai akadēmisko. Profesionālās studiju programmas paredz praksi, kurai vajadzētu atvieglot jaunieša iesaistīšanos darbā pēc mācību beigšanas, pateicoties papildus pieredzei, kas tiek gūta prakses laikā. Praktiski studiju laikā prakse ir sadalīta vairākos periodos, kuri visbiežāk ilgst no divām nedēļām līdz četriem mēnešiem. Uzsākot darba attiecības, pārbaudes laiks visbiežāk ir trīs mēneši, kuru laikā jaunais darbinieks adaptējas, apgūst sava darba specifiku, darba vidi un darba devējs var prognozēt vai darbinieks atbilst uzņēmuma vajadzībām un spēs nest cerēto ieguldījumu. Likumsakarīgi rodas jautājums, cik daudz audzēknis spēj apgūt un cik liela ir prakses devēja ieinteresētība ieguldīt praktikantā, zinot, ka viņš uzņēmumā ir tikai uz īsu brīdi.
Šobrīd, kad bezdarbs ir gan Latvijas valsts, gan citu Eiropas un pasaules valstu viena no lielākajām problēmām, arvien aktuālāks kļūst jautājums par bezdarba novēršanas iespējām. Šajā sakarā tiek aktualizēta arī izglītības nepieciešamība. Paralēli augstam bezdarba līmenim uzņēmumi nereti izsaka neapmierinātību par atbilstoša darbaspēka trūkumu. Nenoliedzami izglītība ir aktuāla runājot par darbaspēka sagatavošanu, bet statistikas dati, kas uzrāda lielo bezdarbnieku skaitu, kuriem ir profesionālā un augstākā izglītība, apliecina, ka ar izglītības diplomu nepietiek. Darba ņēmēji vēlas darbiniekus ar atbilstošu izglītību un pieredzi, tādēļ pēdējā laikā arvien aktuālāks kļūst jautājums par studentu praksi, kvalitatīvu praksi studiju laikā attiecīgo iemaņu un prasmju apgūšanai. Par prakses nozīmi liecina arī Nodarbinātības valsts aģentūras (turpmāk NVA) realizētās aktivitātes bezdarbniekiem, kurās pēdējo gadu laikā tiek pievērsta lielāka uzmanība ne vien teorētiskajām apmācībām, bet arī praksei uzņēmumā.
Profesionālās izglītības prakses problēma ir apstāklī, ka jauniešu iegūtās zināšanas un izglītība nesaskan ar praktiskajām spējām un pieredzi, kas traucē jauniešiem atrast darbu atbilstoši savai izglītības kvalifikācijai un zināšanām, bet strādājot zemākas kvalifikācijas darbu, iepriekš iegūtās zināšanas noveco vai aizmirstas, jo netiek pielietotas, kas atkal apgrūtina viņu izredzes atrast darbu atbilstoši savai kvalifikācijai nākotnē.
Pēdējo gadu laikā, kā pozitīvs piemērs problēmas risināšanai tiek minēts Vācijā tik izplatītais duālais izglītības modelis, kas paredz teorētisko apmācību un prakses uzņēmumā kombināciju, kas mijās visa studiju procesa laikā. Šāda modeļa ieviešana Latvijā prasītu lielas pārmaiņas un resursus, jo tas būtu jāpielāgo Latvijas izglītības sistēmai, darba tirgum, ekonomiskajai situācijai un ne visi modeļa aspekti ir tieši pārkopējami.
Darba autore izvirzīta sekojošu pētījuma hipotēzi: profesionālās izglītības beidzēju praktiskās iemaņas un spējas nereti nesaskan ar iegūto izglītību, kas nesekmē pilnvērtīgu iesaistīšanos darba tirgū atbilstoši iegūtajai izglītībai un kvalifikācijai.
Pētījuma objekts ir prakse profesionālajā izglītībā Latvijā un pētījuma priekšmets prakses nodrošināšanas modeļi.
Maģistra darba mērķis ir izstrādāt prakses nodrošināšanas modeli, kas ļaus profesionālās izglītības audzēkņiem Latvijā iegūt praksi apgūstamajā profesijā, kas sekmētu viņu iespējas darba atrašanā, kas atbilst viņu profesionālajai izglītībai un kvalifikācijai. Mērķis ir rast iespēju piedāvāt ilglaicīgu praksi maksimāli plašam audzēkņu lokam, kas netiek ierobežots atkarība no jomas, reģiona vai programmas lieluma.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi ir uzstādīti sekojoši uzdevumi:
1. Apskatīt profesionālo izglītību regulējošās tiesību normas Latvijā.
2. Izpētīt un novērtēt izglītības un bezdarba statistikas datus un to sakarību.
3. Novērtēt prakses nepieciešamību kvalifikācijas ieguvei.
4. Veikt Vācijas duālās izglītības modeļu apskati un ieviešanas perspektīvu Latvijā.
5. Iz |
