| Abstract |
Apdzīvotas vietas māksliniecisko veidolu rada arhitektūra, un tai ir liels iedarbības spēks uz cilvēka uztveri. Pirmo emocionālo iespaidu par pilsētu cilvēks gūst tuvojoties tai un uztverot tās siluetu, kas ir visraksturīgākā un visvieglāk uztveramā telpiskā forma, kura veidojas un mainās, kamēr vien pilsēta attīstās. Siluetā, jeb komplicētā telpiskas formas kontūrā, viskrasāk izpaužas psiholoģiskā pretruna starp cilvēka tieksmi pēc atklātas telpas un būvniecības rezultātā radītiem vizuāliem ierobežojumiem, taču pilsētas silueta veidols ne vien ir atkarīgs no apbūves kontrastainības, bet arī no tā, ka cilvēks saņem emocijas no silueta radītā iespaida.
Mūsdienās arvien mērķtiecīgāk pilsētvides apbūves kompleksu plānošana tiek virzīta uz to, lai sakārtotu visas sabiedrības un katra cilvēka dzīves sociāli ekonomisko, funkcionālo un arhitektoniski strukturālo vidi. Pirmo reizi pilsētas attīstības vēsturē tās centrs reāli paplašinās uz teritorijām Daugavas kreisajā krastā un Rīgas tradicionālais zīmols papildināsies ar koncentrētu augstceltņu grupu siluetu. Apzinoties attiecīgā laika būvniecības tendences, celtniecības materiālu un tehnoloģiju novitātes, galvenie kritēriji silueta izveidei paredz to kombināciju iespējas, apvienojot gan organiskas, gan ģeometriski klasiskas formas, bet ilgtspējīgas attīstības pamatos valstij un pilsētai ir jāsaredz vīzija. |
