| Abstract |
Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem nodibināt laikmetīgās mākslas muzeju, Latvijā vēl joprojām nav izveidota laikmetīgajiem māksliniekiem veltīta oficiāla tikšanās vieta. Laikmetīgās mākslas centrs “SLĪP/NE” vēlas nodrošināt šo tik ļoti nepieciešamo telpu, kas dotu iespēju uzdrošināties eksperimentēt.
21. gadsimta mākslas muzeji ir kļuvuši vairāk nekā vienkāršas galerijas telpas, vairāk nekā tikai neitrāls fona attēls mākslas objektiem. Klēras Bišopas grāmatā “Radical Museology” (2013), autore piemin, ka mūsdienās muzeji nav tikai objektu eksponēšanas vietas, bet telpas, kas rada nozīmi caur pieredzi, laika dimensiju un skatītāja kustību telpā – “Šo galeriju apmeklētāji vispirms sastapās ar telpas radīto eiforiju, bet māksla sekoja tikai pēc tam” . Transformatīvais mākslas centrs “SLĪP/NE” ir vairāk nekā ēka, telpa vai mākslas ietvars, tā ir arī pieredze – būve uztverama kā mākslas objekts. Galerijas apmeklēšana paredz tās interpretāciju no dažādiem leņķiem, līmeņiem un telpām.
Analizējot Gija Deborda darbu “Society of the Spectacle”, Karola S. Džefersa savā 2003. gada rakstā „Museum as Process” līdzīgi atsaucas par mūsdienu muzejiem – tā ir sava veida inscenēta pieredze: “Šeit muzejs — uzbūve, ekspozīcija un aprite — kļūst par sava veida iestudētu ainu”. Šīs idejas atrodamas tādos objektos kā Zahas Hadīdas projektētais “MAXXI” centrs un Pompidū centrs, kuru projektējuši Renco Pjano un Ričards Rodžerss. Abas celtnes veicina apmeklētāja mijiedarbību ar ēku, izveidojot ceļus, kas ļauj uztvert telpu no cita skatpunkta, šādā veidā inscenējot apmeklētāju pieredzi. “SLĪP/NE” lieto līdzīgu pieeju, iedvesmojoties no šiem projektiem.
Saskarsme ar mākslas centru sākas pagalmā, ko veido “Free Riga” un bijusī Rīgas Jēkaba Alkšņa augstākā kara aviācijas inženieru skola un kur teritorijas plānojuma uzdevuma ietvaros izveidots galvenais gājēju ceļš. “SLĪP/NE” uztverama kā daļa no kopuma, jo ar savām izteiksmīgajām formām galerija pārdala esošo 170 m garo “Free Riga” ēkas horizontālo apjomu un rada iespaidīgu kontrastu starp apjomiem. Esošā konstrukcija ir pakļauta lielām pārmaiņām, tomēr tas tiek veikts, ņemot vērā ēkas pagātni.
Lai gan esošā telpa ir šaura un ierobežota, projektēšanas gaitā saskatāms arī šādas telpas potenciāls – šaurais gaitenis tiek pārveidots par ātriju. Telpu demontēšanas vietā, ir mēģinājums esošo papildināt – zāles, kas paredzētas instalāciju mākslai, „izvirzās ārpus” ēkas apjoma. Šos apjomus balsta režģveida konstrukcija, kas simbolizē esošo robežu pārvarēšanu – māksla pilnībā pārņem ēku, nevis vienkārši tajā mājo. Konstrukcija ir izgatavota no koka, precīzāk, no līmbrusas, lai radītu asociāciju ar meža telpisko pieredzi. Garāmgājēja (un potenciālā apmeklētāja) un mākslas centra abpusēja mijiedarbība ir neizbēgama, jo lielākā daļa gājēju ceļu iet tieši zem režgveida konstrukcijas, kas rada asociācijas ar pastaigu pa koku ieskautu aleju – vienu no daudzām šajā teritorijā. Tādējādi “SLĪP/NE” vēl vairāk tiek iekļauta apkārtesošajā vidē.
Abas galvenās ieejas atrodas pret svarīgiem gājēju ceļiem pavērstās fasādēs, mākslas centra ēka veido teatrālu ceļojumu cauri tās telpām, sākot ar mazu, šauru, vēsturiskai ielai līdzīgu ātrija telpu un kulminējot ar plašu skatu uz Ķīšezeru no jumta terases. Stikla grīda augstākā stāva apjomā kalpo kā iespēja atskatīties uz savu ceļojumu. Caur puscaurspīdīgo fasādi pavīd spilgti krāsu akcenti, kas līdzinās Bauhaus un abstraktajā mākslā lietotajiem toņiem. Balti krāsotā perforētā alumīnija plākšņu tīkls, kas pārklāj ēku, spēlējas ar uztveri, pievienojot vēl vienu interpretācijas slāni. |
