| Abstract |
Modernais darbs ir ievērojami mainījies COVID-19 epidēmijas rezultātā, izraisot neparastu pasaules mēroga virzību uz attāliem un hibrīdiem darba modeļiem. Ilgstošā diskusija par attālināta darba ieguvumiem un trūkumiem ir kļuvusi mērķtiecīgāka šīs pārmaiņas rezultātā. Organizācijas, darbinieki un akadēmiķi arvien vairāk uztraucas par jautājumu par to, kā attālināts darbs ietekmē darbinieku produktivitāti un labklājību. Epidēmijas laikā straujā pāreja uz attālinātu nodarbinātību radīja gan ieguvumus, gan grūtības. Lai gan daudzi darbinieki guva labumu no tā nodrošinātās elastības, autonomijas un labāka darba un privātās dzīves līdzsvara, pastāvēja arī bažas par sociālo izolāciju, darba un privātās dzīves robežu izplūšanu un komandas darba pasliktināšanos. Šajā tēzē tiek pētīta saikne starp produktivitāti, darbinieku labklājību un attālinātu darbu, koncentrējoties uz Latvijas profesionāļiem, kas strādā dažādās nozarēs. Galvenais pētījuma jautājums ir: Salīdzinājumā ar tradicionālo darbu biroja vidē, kā attālināts darbs ietekmē darbinieku produktivitāti un labklājību. Mērķis ir noskaidrot, vai, salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas strādā tipiskā biroja vidē, attālināts darbs būtiski ietekmē to, kā viņi jūtas par savu nodarbinātību un cik labi viņi strādā. Esošā literatūra, kas analizē attālinātā darba sociālos, tehniskos un psiholoģiskos aspektus, kalpo par šī pētījuma teorētisko pamatu. Iepriekšējie pētījumi ir parādījuši dažādus rezultātus. Saskaņā ar dažiem pētījumiem, ieguvumi ietver lielāku autonomiju, mazāku stresu no nokļūšanas darbā un lielāku apmierinātību ar darbu. Piemēram, Bloom et al. (2013) atklāja, ka attālinātajiem darbiniekiem bija samazināts darbinieku skaita samazinājums, palielināta apmierinātība ar darbu un par 13% uzlabota sniegums. No otras puses, daži pētījumi izceļ attālināta darba trūkumus, piemēram, komunikācijas grūtības, vientulības sajūtu un sadarbības samazināšanos starp komandām. Šie pretrunīgie atklājumi uzsver konteksta un ieviešanas nozīmi, vērtējot attālinātā darba efektivitāti. Šī problēma tika empīriski pētīta, izmantojot kvantitatīvu pētījuma pieeju. Tika izmantota standartizēta tiešsaistes anketa. Kopumā tika saņemtas 108 leģitīmas atbildes; respondentu vecums, nodarbošanās un nodarbinātības veids bija dažāds; aptuveni 44% tika identificēti kā darbinieki, kas strādā birojā, un 56% kā attālinātie darbinieki. Deskriptīvā statistika liecināja par daudzveidīgu izlasi. Būtiski, ka saskaņā ar inferenciālo statistiku starp abām grupām nebija statistiski nozīmīgu atšķirību produktivitātē vai labklājībā. Kopumā dati liecina, ka attālinātam darbam nav negatīvas ietekmes uz sniegumu vai garīgo veselību. Šie rezultāti apstiprina ideju, ka ar rūpīgu izpildi attālināts darbs var būt tikpat produktīvs kā regulārs darbs birojā. Ir svarīgi saprast, ka ievērojamu atšķirību trūkums nenozīmē, ka attālināts darbs ir labāks vai sliktāks. Tēzē ir sniegti ieteikumi uzņēmumiem, kā arī norādīti pētījuma ierobežojumi. Noslēgumā tēze piedāvā empīriskus pierādījumus, kas izaicina vispārpieņemtos pieņēmumus par attālinātu darbu. |
