| Abstract |
Lai sasniegtu ES mērķi līdz 2035. gadam pārstrādāt 65% sadzīves atkritumu, ir nepieciešams aktīvāk īstenot bioatkritumu apsaimniekošanu. 2017. gadā bioatkritumu daudzums Eiropā sasniedza 86 miljonus tonnu jeb 34% no radīto cieto sadzīves atkritumu daudzuma (European Environment Agency, 2020), taču starptautiskā mērogā lielākā atkritumu kategorija ir pārtikas un zaļie atkritumi, kas veido 44% no visiem atkritumiem pasaulē. (Kaza, Yao, Bhada-Tata, & Van Woerden, 2018) Paredzams, ka līdz 2050. gadam atkritumu daudzums pasaulē pieaugs līdz 3,40 miljardiem tonnu, dubultojoties ātrāk nekā iedzīvotāju skaita pieaugums tajā pašā laikposmā. (Kaza et al., 2018) Pamatojoties uz to, ka bioatkritumi sastāda procentuāli tik lielu īpatsvaru no kopējā saražoto atkritumu apjoma pasaulē, ir jārod jaunas pieejas, lai šo problēmu risinātu.
Nav noslēpums, ka pilsētas ir blīvāk apdzīvotas nekā piepilsētas un lauku teritorijas, tāpēc būtiskāk būtu risināt šo problēmsituāciju tieši urbānā vidē pamatojoties uz to, ka pilsētās atkritumu apsaimniekošana notiek biežākos intervālos un lielākos daudzumos, kā arī mazāķ apdzīvotās teritorijās iedzīvotāji paši kompostē bioatkritumus, kā arī savākto atkritumu daudzums nav tik ievērojams.
Pilsētām nākotnes bioekonomikas vīzijā ir nozīmīgs potenciāls pārtapt no resursu krātuvēm uz reģeneratīviem resursu centriem. To iespējams panākt tagad, jo direktīvas (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva, 2008); (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva, 2018), likumi (Saeima, 2010), plāni (VARAM, 2022) liek pilsētām samazināt un pārstrādāt savus atkritumus. (Yang & Yang, 2022) Šī darba mērķis ir apzināt esošo situāciju un rast jaunas idejas, risinājumus un pieejas, lai virzītos uz aprites bioekonomikas mērķi, kas ir integrēt zaļās tehnoloģijas, lai ražotu ekonomiski dzīvotspējīgus produktus, kā izejvielu izmantojot atkritumus. (Mohanty et al., 2022) |
