| Abstract |
Transporta sektora dekarbonizācija var būt grūtāka nekā elektroapgādes un siltumapgādes sektoros. Zaļo ūdeņradi, t.i., no atjaunojamiem enerģijas avotiem, apvienojumā ar CO2, kas uztverts no dūmgāzēm vai gaisa, var izmantot, lai ražotu sintētisku degvielu, piemēram, dimetilēteri (DME), amonjaku un sintētisko aviācijas degvielu. Šīs sintētiskās degvielu var izmantot lieljaudas un liela attāluma transportā, t.i., kravas automašīnās, kuģos un lidmašīnās. Šī pētījuma pētnieciskais jautājums ir: cik daudz zaļā ūdeņraža un CO2 nepieciešams, lai minētajās transporta nozarēs fosilo kurināmo aizstātu ar sintētisko degvielu? Un cik lielu daļu no elektroenerģijas pieprasījuma sintētisko degvielu ražošanai var nodrošināt no atjaunojamiem energoresursiem, t.i., vēja un saules enerģijas, ņemot vērā šo tehnoloģiju uzstādītās jaudas un hidrolīzes procesā izmantojamās jaudas pārpalikumus. Potenciālie scenāriji Latvijas apstākļiem 2050. gadam tiek modelēti, balstoties uz AS “Augstsprieguma tīkls” pārvades sistēmas operatoru prognozēm un Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem. Simulācijā tiek veikti ik stundas aprēķini visa gada griezumā, izmantojot modelēšanas rīku “EnergyPLAN”. Rezultāti parāda kopējo ūdeņraža un CO2 pieprasījumu, kopējo enerģijas pieprasījumu zaļā ūdeņraža hidrolīzei un pieprasījuma daļu, ko var segt ar atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Rezultāti ietver arī sintētiskās degvielas aptuvenās ražošanas un uzglabāšanas izmaksas aplūkotajā transporta nozarē. Rezultāti iegūti dažādu vēja un saules elektrostaciju uzstādīto jaudu kombinācijās. |
