| Abstract |
Mūsdienās vernakulārās arhitektūras iezīmes tiek plaši integrētas tipoloģiski daudzveidīgu ēku arhitektūrā. Sabiedrība vidi sev apkārt veido ekoloģisku, minimālistisku un energoefektīvu. Jēdziens “šķūņa arhetips” zinātniskajā apritē aizgūts no angļu valodas vārda “barn architecture” (šķūņu arhitektūra ), kurā tas ietver ne tikai šķūņa tipoloģijas ēku, kā tas ir Latvijā saprotams, bet dažāda veida ēkas, piemēram, noliktavas, klētis, rijas, pirtis un siena vai malkas šķūņus. Latvietim šķūnis ir tradicionāla būve lauku ainavā. Bakalaura darba laikā veiktā aptauja, kurā piedalījās 117 respondenti, liecina, ka 83% no aptaujātajiem uzskata, ka šķūnis un tā iezīmes ir vēsturisks aizguvums, kas mūsdienās no jauna tiek izmantots sabiedriskās ēkās. Intervijas ar arhitektiem, jaunākie arhitektūras projekti un mediju publicitāte liecina par tēmas aktualitāti.
Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes 4. kursa studentes Katrīnas Annas Pētersones bakalaura darba mērķis ir noteikt, kādas vernakulārās iezīmes izmantotas mūsdienu sabiedriskajās būvēs un kā tās adaptētas šķūņa arhetipa ēkām balstoties uz 21. gadsimta tendencēm. Mērķa sasniegšanai tika apzināta vernakulāras arhitektūras definīcija zinātniskajos literatūras avotos, analizēts vernakulārās arhitektūras jēdziens, iezīmes, kas to atšķir no citiem stiliem, noteikta vernakulāro iezīmju un elementu adaptācija laikmetam, kā arī analizēti realizētie šķūņa arhetipa objekti, kuros pielietotas vernakulārās arhitektūras iezīmes, tāpat veikta arī iedzīvotāju aptauja, un arhitektūras ekspertu intervijas.
Bakalaura darbs sastāv no trim nodaļām, kurās pētīta vernakulārās arhitektūras iezīmes sabiedriskās ēkās mūsdienās. Pirmajā nodaļā apskatīts vernakulārās arhitektūras jēdziens un raksturīgās iezīmes. Otrā nodaļa veltīta šķūņu arhetipa ēku piemēriem un vernakulārās arhitektūras iezīmju adaptācijai un integrācijai pilsētvidē Eiropā. Trešajā nodaļā tika apskatītas šķūņa arhetipa ēkas ar vernakulārām iezīmēm Latvijas arhitektūrā.
Bakalaura darbā secināts, ka šķūņa arhetipa ēkas nav vernakulāras, bet tām piemīt dažādas vernakulāras iezīmes, piemēram, formu valoda, dabīgu un pieejamu materiālu izmantošana un reģionam raksturīgā krāsu gamma. Globalizācijas tendences arhitektūrā ieviesušas vairākas jaunas iezīmes. Dominē minimālisma stilistikā balstītā vēlme radīt tīru un konceptuāli askētisku formu valodu. Aptaujas dati atklāj iemeslu šķūņa arhetipa plašajai interpretēšanai mūsdienu sabiedrisko celtņu arhitektūrā – sabiedriskajā apziņā tas asociējas ar mājām un to sajūtu, kas ļauj arhitektiem radīt lietotājiem drošu un uzticamu telpisko vidi.
Bakalaura darbs sastāv no 59 lappusēm, ieskaitot 77 attēlus, 12 pielikumus. Bakalaura darbam izmantoti 68 literatūras avoti, darba atslēgas vārdi: vernakulārā arhitektūra, šķūņa arhitektūra, sabiedriskas ēkas. |
