| Abstract |
Kad vēsturiskas ēkas zaudē savu sākotnējo funkciju, to izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai izdodas tām atrast jaunu, ekonomiski pamatotu pielietojumu. Daudzu vēsturisku ēku pagātne un sākotnējā funkcija ir saistīta ar nepatīkamām atmiņām vai asociējas ar apgrūtinājumu. Starptautiskajā akadēmiskajā vidē, pētot šādas ēkas, visbiežāk tiek lietots jēdziens „uncomfortable heritage”, kas šajā darbā tiek tulkots kā „neērtais mantojums”.
Neērtā arhitektūras mantojuma piemēri iekļauj ēkas, kas saistītas ar totalitāriem un autoritāriem politiskiem režīmiem, objekti, kas saistīti ar karu un nāvi, ēkas, kurās uzturējušās sabiedrībā stigmatizētas sabiedrības grupas, vietas, kuras cietušas dabas katastrofās un terora aktos, disonējošs mantojums, kura emocionālais saturs ir krasi atšķirīgs dažādām sabiedrības grupām, industriālas teritorijas, kas kolektīvajā atmiņā saistītas ar strauju ekonomisko lejupslīdi, un infrastruktūras objekti, kas atkarīgi no neatgriezeniski novecojušām tehnoloģijām. Lai šādām ēkām atrastu jaunu pielietojumu, ir jāizsver, ko atcerēties, ko aizmirst, un kādu lomu ar ēku saistītais nemateriālais mantojums spēlē tās saglabāšanā un tālākā izmantošanā.
Pētījumā sniegts pārskats par neērtā arhitektūras mantojuma starpdisciplinārās interpretācijas teorētiskajiem aspektiem, raksturoti un salīdzināti pasaules prakses piemēri neērtā arhitektūras mantojuma saglabāšanā un atkalizmantošanā, kā arī analizētas atkalizmantošanas stratēģijas, kas tiek izmantotas neērtā arhitektūras mantojuma saglabāšanā. Teorētiskās pamatnostādnes un piemēri attiecināti uz Latvijas kontekstu, nosakot un teorētiski pamatojot kritēriju kopumu Latvijas neērtā arhitektūras mantojuma tipoloģijai un atkalizmantošanas stratēģijām. Izstrādāts Latvijas neērtā arhitektūras mantojuma objektu apkopojums.
Balstoties uz starptautiski lietoto teorētisko bāzi pētījums Latvijas akadēmiskajā vidē ievieš terminu „neērtais arhitektūras mantojums” un ar to saistītos jēdzienus, pirmo reizi identificējot Latvijas neērtā arhitektūras mantojuma objektus un tajos lietotās atkalizmantošanas stratēģijas.
Līdz ar ekonomikas atkopšanos pēc 2008. gada finanšu krīzes pieprasījums pēc neparastiem galamērķiem ir pieaudzis. Neērtu un disonējošu ēku atkalizmantošanai ir potenciāls atbildēt uz šo pieprasījumu. Šis potenciāls sevī ietver gan iespējas piešķirt jaunu dzīvi novārtā pamestai vēsturiski vērtīgai arhitektūrai ar sarežģītu pagātni, gan riskus šo ēku vēsturi trivializēt peļņas nolūkos. Neērtā arhitektūras mantojuma apzināšana ir pirmais solis ceļā uz veiksmīgu tā atkārtotu izmantošanu un saglabāšanu.
Pētījums sastāvs no 99 lapām, tai skaitā 36 attēli, 166 informācijas avoti, definīciju pielikums un Latvijas neērtā arhitektūras mantojuma objektu saraksts. |
