| Abstract |
Pilsētvides telpa ir nepārtrauktā attīstībā tā piedzīvo transformācijas un tiek pielāgota attiecīgā laikmeta prasībām. Laika ietekmē esošā vide degradējas: cilvēku ietekmē ne tikai fiziskā nolietojuma pakāpe, bet vēl vairāk garīgais nolietojums un dzīvojamās vides neatbilstība mūsdienu prasībām, mainoties dzīves modelim un standartiem.
Rietumeiropā, sākot jau no 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem, bet Latvijā tikai nesen, sāktas risināt lielmēroga dzīvojamo rajonu problēmas, kaut gan to būvniecības gados masveida apbūve tika postulēta kā ideālas dzīves, pilsētas un valsts modelis. Dzīvojamās vides publiskā ārtelpa ir primārā starp pilsētvides telpām, kas atrodas tiešā saistībā ar cilvēka ikdienu un tieši ietekmē to, līdz ar to tā kalpo par rādītāju dzīves kvalitātei un par instrumentu tās celšanai. Ņemot vērā lielo iedzīvotāju īpatsvaru, kas dzīvo lielmēroga dzīvojamos rajonos, to kvalitātes celšana un transformācijas iespējas, pielāgojot to mūsdienu cilvēka dzīvesveidam, ir svarīgs un aktuāls uzdevums ne tikai pilsētplānotājiem, jo šīs stratēģijas veidošanai ir nozīmīga loma visas valsts sociālās, ekonomiskās un kulturālās vides uzlabošanā.
Par apbūves kompleksa identitāti pilsētbūvnieciskā kontekstā uzskata esošajai videi piemītošu īpašību kopumu, kas veido vides ārējo un idejisko savdabību un piederību noteiktam apbūves veidam, laikmetam un ideoloģijai. Maģistra darbs ir balstīts uz identitātes veidojošo cilvēka, sabiedrības un vietas attiecību analīzi, kas notiek lielmēroga dzīvojamo rajonu ārtelpas ierobežotā fiziskajā telpā. Pētījuma zinātniskā novitāte ir lielmēroga dzīvojamo rajonu ārtelpas identitātes veidošanās un transformācijas procesa apskats cilvēku vistiešāk ietekmējošās nemateriālās vides aspektā. |
