| Abstract |
Pēdējo 14 gadu laikā, no 2000.gada līdz 2014.gadam, būvvaldes izdeva 31 023 būvatļaujas viena dzīvokļa ģimenes dzīvojamās mājas (turpmāk - ēkas) būvniecībai visā Latvijas teritorijā . No tām pieņemtas ekspluatācijā ir tika 19 855 ēkas, bet nepieņemtas ekspluatācijā un būvniecības stadijā ir 11 168 ēkas, kas veido 36% no šajā periodā izsniegto būvatļauju skaita. Par to, cik daudz ir šādu ekspluatācijā nenodotu padomju laikos celto ēku, precīzu ziņu nav, jo vēsturiski informācija saglabājusies papīra formā vai dati ir nozuduši .
Nepieņemtas ekspluatācijā ēkas Latvijā ir daudz, un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā, kaut kas varētu mainīties, jo, īpašumiem ar ekspluatācijā nenodotām ēkām nav nekādi ierobežojumi normatīvos aktos, kas aizliegtu veikt nekustāmā īpašuma pirkuma un pārdošanas darījumus. Šādu ierobežojumu pieņemšana varētu būt viens no veidiem, kas liktu būvju īpašniekiem aktīvāk organizēt ēku pieņemšanu ekspluatācijā.
Šis pētījums, par ēku pieņemšanas ekspluatācijā problemātikas analīzi nejauši izvēlētām ēkām visā Latvijas teritorijā tiek veikts, jo līdz šim nav bijis visaptverošs pētījums, kas meklētu atbildes uz šiem jautājumiem: “Kāpēc būvētājs nevar nodot uzbūvēto ēku ekspluatācijā? Kuras ēkas nodošanas ekspluatācijā normatīvo aktu prasības, būvētājam rada vislielākās grūtības tās izpildīt? Kādas kļūdas būvniecības laikā pieļauj būvētājs, kas liedz tam pēc tam nodot ēku ekspluatācijā? Vai ir iespējams samazināt kādas normatīvo aktu prasības kuras neietekmētu ēku drošumu, bet atvieglotu būvētajam nodot ēku ekspluatācijā?”.
Maģistra darbs sastāv no divām būtiskām daļām – teorētiskās daļas un pētījuma, kur katras daļas izklāsts strukturētas apakšnodaļās. Darbs sastāv no 88 lapām un 58 pielikumiem. Darba nobeigumā izdarīti secinājumi un sniegti priekšlikumi par izpētes procesā atklātajām problēmām, piedāvājot gan teorētiska, gan praktiska rakstura problēmu risinājumus. |
