| Abstract |
Daudzas no industriālās revolūcijas laikā 19. un 20. gadsimtā celtajām industriālajām būvēm vēlākās deindustrializācijas dēļ mūsdienās vairs netiek izmantotas. Tā veidojas pamestas industriālās zonas, kas atrodas tuvu pilsētu centriem vai ainaviskām ūdens tilpnēm. No vienas puses, šīs teritorijas degradē vidi, taču no otras puses tās sevī slēpj neizmantotu attīstības potenciālu.
Bakalaura darbā tiek analizētas degradēto industriālo teritoriju raksturojošo elementu saglabāšanas tendences šo teritoriju pārveides procesā. Šī mērķa sasniegšanai tiek apskatītas Eiropas Savienībā un ASV lietotās degradēto teritoriju definīcijas un klasifikācijas. Tālāk tiek analizētas degradēto teritoriju attīstīšanas trīs galvenās stratēģijas: saglabāšana, pilnīga pārveide un integrēta pārveide, kā arī tiek apskatīti šo teritoriju transformācijas veicinošie un kavējošie faktori.
Darbā tiek pētīta Latvijas, Rietumeiropas un ASV degradēto industriālo teritoriju pārveides pieredze, izmantojot salīdzinošās analīzes metodi. Tiek analizēti septiņi pārveides projekti un identificētas to atšķirības degradēto teritoriju raksturojošo elementu saglabāšanā. Tiek apskatīti 4 Latvijas projekti: Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika, Ģipša fabrika Ķīpsalā, Kalnciema kvartāla rezidences un Tabakas fabrika, kā arī trīs ārvalstu projekti: “Tire & Wheel” ASV, “Phoenix See” Vācijā un “Kabelwerk” Austrijā.
Darbā secināts, ka valstu pieejas degradēto industriālo teritoriju pārveidei ir grūti salīdzināmas, jo, pirmkārt, atšķiras lietotās definīcijas un klasifikācija. Tomēr degradēto teritoriju klasifikācija ir svarīga, lai novērtētu nepieciešamos ieguldījumus to transformācijai un potenciālo atdevi. Darbā, salīdzinot pārveides projektus, secināts, ka degradēto teritoriju pārveidē Latvijā biežāk tiek saglabātas teritorijās esošās ēkas, nekā ārzemēs. Tas skaidrojams ar to, ka ārzemēs ir lielāks skaits dažādu stilu arhitektūras piemēru un līdz ar to ir iespējama selektīvāka pieeja to saglabāšanā. |
