| Abstract |
Plūdi ir dabisks notikums, kas vienmēr ir bijusi neatņemama zemes ģeoloģiskās vēstures sastāvdaļa. Plūdi nav jāuztver kā apdraudējums, bet gan kā periodiska applūšana, kas jāizmanto kā priekšrocība attīstot kvalitatīvu, ilgtspējīgu, elastīgu pilsētvidi pārvaldot un apsaimniekojot šīs ūdens līmeņa maiņas.
Rīga nav izņēmums un arī daļa no Rīgas teritorijas regulāri cieš no applūšanas, radot gan ekonomiskus, gan morālus zaudējumus kā pilsētai kopumā, tā arī uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Rīgas atrašanās Daugavas lejtecē pie Rīgas jūras līča nosaka to, ka, pastāvot noteiktiem apstākļiem, atsevišķas pilsētas teritorijas applūst, un saskaņā ar klimata pārmaiņu prognozēm nākotnē applūšanas varbūtības biežums un apjoms pieaugs. Tas liek laikus domāt par risinājumiem, kas nodrošinātu iedzīvotājiem iespējami mazākus zaudējumus un ilgtspējīgu pilsētas attīstību. Visvairāk iedzīvotāju, kurus apdraud plūdi ar varbūtību 1%, dzīvo Bolderājā un ap Vecdaugavu. Vecdaugava plūdu ietekmei ir pakļauta gandrīz katru gadu.
Rīgas ūdensmalas ir nepietiekami apgūtas jau esošās apbūves dēļ un apgrūtinājumu, proti, liegumu, aizsargjoslu un normatīvo aktu ierobežojumu dēļ. Vecdaugava šobrīd ir neapgūta ūdensmala, kas Rīgas un Eiropas kontekstā ir unikāla teritorija gan ar spēcīgu identitāti – Vecdaugavas upi. Teritorijā ir jūtama daba un ūdens klātesamība, kā arī kultūrvēsturiskā nozīmība, kura sākusi attīstīties jau trīspadsmitajā gadsimtā sākumā, kad Rīgā sāktas veidot pirmās aizsardzības būves. Sabalansējot dabas aizsardzības normas ar iedzīvotājiem nepieciešamo publiskās ārtelpas labiekārtojumu, kā arī veidojot jauno apbūvi kā plūdu elastīgu arhitektūru, tiek veidots ilgtspējīgs risinājums, kas papildina esošo struktūru, piešķirot tai jaunu funkciju, kvalitāti un dzīves telpu. |
