| Abstract |
Mūsdienu sabiedrībā novērojams, ka daudz lielāka uzmanība arhitektūrā un pilsētplānošanā tiek veltīta praktiskumam, vietas raksturu jeb “genius loci” atstājot novārtā, tā zaudējot vietas esenci un identitāti. Zaudējot vietas identitāti, paši iedzīvotāji zaudē spēju identificēties ar pilsētvidi, kurā dzīvo, zaudē vēlmi aktīvi iesaistīties pilsētas dzīvē un tās attīstībā. Tomēr kultūras dzīvi aktīvi darbina kopienas un kultūras centri pilsētās un apkaimēs. Šī sabiedrības iniciatīvas nozīme kultūras un kopienas attīstībā Eiropā tiek arvien plašāk aktualizēta, fokusējoties uz pilsētvides identitāti un sabiedrības iniciatīvu kopienas sajūtas veidošanā, radošās un eksperimentālās izpausmēs, kas uzlabo pilsētvides kvalitāti, stiprina iedzīvotāju identificēšanos ar vietu, kamēr Latvijā tas vēl nav aktuāli.
Darba mērķis ir paplašināt esošo teorētisko bāzi par kopienas centriem un to ietekmi uz pilsētvides identitāti un attīstību, izstrādāt vadlīnijas kopienas centra izveidei, kas stiprinātu pilsētvides identitāti un iedzīvotāju kopienas sajūtu, spēju identificēties ar pilsētvidi. Lai sasniegtu mērķi autors izvirzījis vairākus uzdevumus, īpašu uzmanību pievēršot literatūras, Eiropas un Latvijas tendenču un labo prakses piemēru analīzei, kā arī definē terminus “kopiena” un “kopienas centrs” šī darba kontekstā, to pozitīvas veidošanās un attīstības priekšnosacījumus.
Darbā iegūtie secinājumi par kopienas centru darbību, organizāciju un nozīmi kultūras dzīves izaugsmē un pilsētvides identitātes stiprināšanā var kalpot kā resurss kopienas centru plānošanā Latvijas mazpilsētās un sabiedrības iniciatīvas veicināšanā pilsētvides attīstībā. |
