| Abstract |
Mežsaimniecība Latvijā ir viena no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm, kas sniedz būtisku pienesumu ekonomikai. Meži klāj pusi no valsts teritorijas, kas nozīmē to, ka ir pieejams liels koksnes apjoms, un ir iespēja ražot daudz dažādus produktus ar augstu pievienoto vērtību, tomēr pašlaik Latvijā pārsvarā tiek ražoti produkti ar zemu pievienoto vērtību, vai arī koksne bez papildus pievienotās vērtības tiek eksportēta.
Šī pētījuma mērķis ir izstrādāt sistēmdinamikas modeli, ar kuru būtu iespējams pētīt dažādus inovatīvus bioproduktus, un noteikt to perspektīvas ienākšanai Latvijas tirgū, tādējādi veicinot bioekonomikas attīstību. Bioekonomika nozīmē, ka tiek meklēti ekonomiski konkurētspējīgi, inovatīvi bioprodukti, kas tiek ražoti izmantojot inovatīvas resursu pārstrādes metodes un tehnoloģijas, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu resursu izmantošanu. Sistēmdinamikas modelis tika veidots ņemot vērā produktu tehnoloģiskos un ekonomiskos aspektus.
Darbā tika analizēti trīs inovatīvi bioprodukti – bioeļļa, liocels un ksilāns. Analīze tika veikta, pieņemot, ka produkti tiek ražoti vieni paši, nevis simbiozē ar citiem produktiem. Tas tika darīts ar mērķi, lai noskaidrotu, kādi ir tieši konkrētā produkta ekonomiskie rādītāji. Rezultāti rāda, ka no šiem trīs produktiem vislabākie ekonomiskie rādītāji ir liocelam, kas liecina par to, ka liocelu būtu iespējams veiksmīgi ražot arī bez biorafinērijas ieviešanas ražotnē. Sliktākie ekonomiskie rādītāji bija ksilānam, un tā ekonomiskos rādītājus būtu iespējams uzlabot resursa pārpalikumus izmantojot papildus augstas pievienotās vērtības produktu ražošanai.
Modeli nākotnē iespējams uzlabot, lai būtu iespējams pētīt bioproduktu iekļaušanas iespēju Latvijas meža indutrijā, un testēt iespējamās politikas, inovatīvu bioproduktu ieviešanas veicināšanai. |
